tik tikko atpakaļ un jūtos dzīvāks par dzīvu. frīraidam pieder mana sirds. pa akmeņsakņu un mazu virāžu sakopojumu laist lejā no kalnu nobrauciena pusstundas garumā, kad viena novēršanās no tagad un te var maksāt ļoti daudz. biš apskādēta arī esmu, plecs un abas kājas, bet tās sajūtas, tā garša visam. blakus ēdienam un seksam lieku sajūtu hierarhijā.
slodze šausmīga un fiziski man ir tikai vieta attīstībai, bet jīhāaaa. duša pēc izsvīstiem litriem, miegs pēc bailēs trīcošām kājām, pastaiga pēc 9 km pret kalnu.

brīžiem pat asaras acīs bija no tā cik tiešām grūti un cik bail laist pa akmeņiem, jo tas stāvums spirdzinoši uzvedināja veselā saprāta šaltis un to, ka re ku' tikko vienu aizveda uz slimnīcu šūt seju trijās vietās pēc kritiena. bet var un dikti daudz var. triumfi pār sevi. zināju, ka patiks un sanāks.

nebija nummuriņš ar dūdām, kā baidījos. tiku pie vienīgā tripā pazīstamā istabas biedra, kas lēni izmasēja kājas pēc slodzītes un gādīgi apstrādāja brūcītes.