topošā guļamistaba varētu griezties ap Pikaso grafiku. TO grafiku,
kura izskatās tā, kā es jutos zaudējot nevainību.
Darbs, kuru redzot, lai vai kādā stāvoklī, tomēr iztaisnojas pleci, izliecas muguriņa un ieelpa kļūst dziļa.
sižetiski nekā tāda tur nav- mīnotaurs, kas pārliecies pāri sievietei,
bet tās sajūtas, uzreiz kā caurvējā uzpūš veco mēbeļu koka smaržu, pustumsu, smacīgo karstumu, un to kā pār mani nāk milzīgs ķermenis, kas gaidījis nepieklājīgi ilgi un cieties, kam no sasprindzinājuma par tūlīt iegūstamo, skatiens dzīvnieciski aizmiglojies. gatavs uzvilkt līdz galam, bet valdās, beidzot alkstot sevi iztukšot pirmo reizi piepildot mani. rokas un apakšdelms, kas tur uzmanīgi, bet pietiekami stipri, ja gadījumā sadomāju mukt. fiziskā vara pār mani. atslēga tam visam ir tas, ka ieelpoja viņš nedzirdami, bet izelpoja karstu- tā bulliski/vērsīgi dziļi caur degunu un ļoti smagi.
viss tas tur tajā grafikā. kad redzēju viņu pirmo reizi stokholmas mākslas muzejā, vienkārši zvaigznītes aizlidoja.

bet tā reprodukcija būs jāuztaisa apklājama. skatoties uz ko tādu ikdienā var prātā sajukt vai dzemdēt veselu futbola komandu.

riteņu dilemma

KTM, foršā stāvoklī, dubultie aploki, kalnu riepas, labi spieķi, hidrauliskās bremzes, pieklājīga dakša

GT, sliktas pārdilušas riepas, ķēde un kasete jāmaina, bremzes arī čau, viss čīkst , piedevām visu izdaiļo astotnieks, saplīsis sēdeklis un rokturi

tā jau itkā skaidrs būtu, kuru ņemt, bet manevrētspēja ar to otru sūdu tāpat ir labāka. nezināma iemelsa pēc ar viņu ir ērtāk, vismaz mežā un uz vecrīgas apmalēm un arī siltākas jūtas man pret viņu. izskatās, ka būs jāsadauza iekrājumu cūciņa.
un būtībā es te atzīstos mīlestībā rāmim, jo, ja visu, kas viņam defektēts nomainīšu, tas būs vienīgais, kas paliks pāri.

lasot cibu liekas, ka visiem pa dzīvi šitā->

uz nervu pamata nopirku trīs komplektus mežģīnu veļas un Marzocchi MX PRO LO 100mm 2008 gada dakšu.
un skaistas, augstas kurpes. guļaķ tak guļaķ