13 June 2010 @ 11:59 pm
 
kraulā peldu pa savu maksimālo devu vientulības, ik pa brīdim ieraujot plaušās un aizrijoties ar kādu visas nakts sakaru.
agrāk smuki uz muguras dreifēju. ne tik krāsaini bija, toties nav jārīstās un zvaigznes redzamas.

un jātur tā roka uz pulsa, jo mēs nevaram atcerēties savas apņemšanās un ir gan tā, ka mūsu mērķi ir impotenti, viņi mūs neiedvesmo. tpēc dzīvot nost nedrīkst, ja esam šādā stāvoklī- jākontrolē domiņas un jāvirza sevi. pašplūsmas sakropļotie jau ir visās malās. še tev iedvesmiņa un receptīte kontrolētām trim dienām