tātad mežs it is. ceturtdiena tā lēma.
pagaršoju arī otru variantu. gribēju iemērkt tikai pirkstu, aizgāja līdz elkonim. tas kā pamostoties nezināju savu vārdu vakar no rīta (vairāk gan dienas vidus) bija kaut kas dīvainipretīgi interesants. kaut kāds vājprāts, kas ilga apmēram stundu, līdz smadzene pamodās. staigāju pati pa savu māju un nespēju saprast, ne, kas es esmu, ne kā es te nokļuvu, ne, kāpēc nav citu cilvēku, un kas par dienu.. pilnīgi izzudusi laika dimensija bija pretīgākais. nekādu pieturas punktu, tādā stāvoklī nekad negribētu būt vairs. sāku ar sevi runāt, un sabijos no savas balss. kāpu ārā no gultas tā it kā pirmo reizi ar pēdu pret zemi- ar īkšķi pieskaros zemei, tagad pilna pēda. tā. tagad ar abām. lēnām ceļamies augšā.
divu stundu laikā reanimēju lielos faktus, koardināciju un uzmetu aptuveno scenāriju. 12 h izdzēstas no atmiņas. smaržoju pēc vīriešu smaržām. mazliet sabijos par sevi, bet izskatījos necietis, un neaiztikts, jo mana platā bikšu siksna, ar 5ām sprādzēm, kas katra taisās uz savu pusi, pēc savas metodes un veido drausmāko mudžekli, kurā jāprot orientēties, bija rūpīgi ciet un manis aiztaisīta . smieklīga lieta, bet vispār katrai meitenei tādu, jo vienkārši slikti paliek no domas, ka muļķība var izvērsties tādā nodarījumā pret savu ķermenīti. vēl ņemot vērā faktu, ka vecrīgas klubu puikas ir ļoti labi pazīstami ar šampī šķīstošajām tabletītēm, ja pat neejot bieži ir gadījies tikt pusvardarbīgi aizvestai uz nummuriņu un kauties par savām un draudzenes drēbēm, tad es vismaz dodu priekšroku, lai mani no biksēm ir jāizgriež ar šķērēm.
kā saprotu, tad tas bija stress+ alkohols+ 36h nomodā+ medikamentu atliekas+ apetītes trūkuma rezultāts.
niecīga vīna pudele uz diviem ir tas, ko atceros. un tad ir vienkārši melns.
bet pamodos es savā gultā.
upd: nav līdz elkonim, nav. apzvanot visus, izrādās, esmu tikai dejojusi ar puikām un tad godīgi ap pieciem rītā palūgusi taksi uz mājām. āber taksī arī atstāju maku.
pagaršoju arī otru variantu. gribēju iemērkt tikai pirkstu, aizgāja līdz elkonim. tas kā pamostoties nezināju savu vārdu vakar no rīta (vairāk gan dienas vidus) bija kaut kas dīvainipretīgi interesants. kaut kāds vājprāts, kas ilga apmēram stundu, līdz smadzene pamodās. staigāju pati pa savu māju un nespēju saprast, ne, kas es esmu, ne kā es te nokļuvu, ne, kāpēc nav citu cilvēku, un kas par dienu.. pilnīgi izzudusi laika dimensija bija pretīgākais. nekādu pieturas punktu, tādā stāvoklī nekad negribētu būt vairs. sāku ar sevi runāt, un sabijos no savas balss. kāpu ārā no gultas tā it kā pirmo reizi ar pēdu pret zemi- ar īkšķi pieskaros zemei, tagad pilna pēda. tā. tagad ar abām. lēnām ceļamies augšā.
divu stundu laikā reanimēju lielos faktus, koardināciju un uzmetu aptuveno scenāriju. 12 h izdzēstas no atmiņas. smaržoju pēc vīriešu smaržām. mazliet sabijos par sevi, bet izskatījos necietis, un neaiztikts, jo mana platā bikšu siksna, ar 5ām sprādzēm, kas katra taisās uz savu pusi, pēc savas metodes un veido drausmāko mudžekli, kurā jāprot orientēties, bija rūpīgi ciet un manis aiztaisīta . smieklīga lieta, bet vispār katrai meitenei tādu, jo vienkārši slikti paliek no domas, ka muļķība var izvērsties tādā nodarījumā pret savu ķermenīti. vēl ņemot vērā faktu, ka vecrīgas klubu puikas ir ļoti labi pazīstami ar šampī šķīstošajām tabletītēm, ja pat neejot bieži ir gadījies tikt pusvardarbīgi aizvestai uz nummuriņu un kauties par savām un draudzenes drēbēm, tad es vismaz dodu priekšroku, lai mani no biksēm ir jāizgriež ar šķērēm.
kā saprotu, tad tas bija stress+ alkohols+ 36h nomodā+ medikamentu atliekas+ apetītes trūkuma rezultāts.
niecīga vīna pudele uz diviem ir tas, ko atceros. un tad ir vienkārši melns.
bet pamodos es savā gultā.
upd: nav līdz elkonim, nav. apzvanot visus, izrādās, esmu tikai dejojusi ar puikām un tad godīgi ap pieciem rītā palūgusi taksi uz mājām. āber taksī arī atstāju maku.
...
