šodien notika kkas liels. pagatavoju savai mīļākajai meitenei vakariņas ar aperitīvu un starteri, itāļu piķa melnajiem makaroniem un meksikāņu vistas/lielopa čili. viņa dīvainā kārtā bija paķērusi līdz nopirkto skaisto kleitu, ko tikpat labi varētu vilkt uz kkādām kāzām, uzvilka atrādīt un tā mēs palikām ēst lēnās vakariņas septiņos- viņa, iesauļotiem pleciem, kleitā ar atkailinātu muguru, es,smaržojot pēc darbadienas, kreklā uz kura redzama šīvakara ēdienkarte. nesaprotu kam šitāds fegīgais ievads, bet jā.. pēc tam pa ļoti ilgiem laikiem gājām pastaigāties ar suni un suns mani klausa un respektē. es saku blakus un viņš nāk blakus. saku sēdēt un viņš negribīgi apsēžas. lieta tāda, ka viņa visu māk, vienīgi mums ar viņu mūžīgi abām bija autoritātes cīniņš un viņa manā balsī nekad nedzirdēja konsekvenci, tāpēc lika mīksto un spītīgi dedzināja ar savu skatienu un pavadiņā skrēja pa priekšu. suns tiešām nav mainījies, es esmu.