jau 36 h negulētas, atņēma manas brīvdienas un priekšaizstāvēšanu neviens neatceļ. tas viss liek domāt, ka klusu jādomā uz jaunu darbu. viņi zin par veselību, par dedlainu, kas ir tā jāsasteidz viņu dēļ un atļaujās vēl nebūt pūkaini un milīgi, kad es viņus ručīju ārā. sapuvis uzņēmums no iekšas. tagad pagulēt 3h un apmēram no divpadsmitiem turpināt rakstīt darbu. deviņos no rīta aizstāvēt, vienpadsmitos nodot analīzes un uz pārbaudēm, turot īkšķus, ka šis stress spoguļosies manā asinsainā pieļaujamās devās priekš daktera. tad skriešus atpakaļ uz darbu līdz vakaram. ja tas kko līdzētu, es drausmīgi raudātu par to visu. ka daru pāri savam ķermenītim.+ tagad ir tik drausmīgi vientuļi, ka es tam nemaz neticu. tikai pateicīgs fiziskais stāvoklis viņam. ja man iedotu cilvēku, es vnk tupa glaustos un murkātos klāt, kā man tā visa pietrūkst, kā slāpst.
