divi pilieni mandarīna ēteriskās eļļas, viens piliens saldā greipfrūta svētdienas rītam. redzēsim vai ierīvēts deniņos un saelpots arī draudzenītes nelabumu mazina.

mazina gan.

aizvakar iegājām piemērīt kleitu tāpat vien. ieraugot cenu nosmaidīju un teicu, ka tas nav tik ļoti svarīgs pasākums, bet šodien man viņu uzdāvināja iesaiņotu baltā zīdīgā čaukstpapīrā. skaista, pelēkzila un ļoti zolīda. paldies vietā tikai smaidīju.

vispār, kopš esmu atklājusi lietoto apģērbu šarmu, traki koncentrējos uz to, lai apavi, apakšveļa un īpašreižu kleitas kliegtu par kvalitāti. lai būtu kā tāda nenolobāmā kvalitātes kārta, kurai iztrūkstot justos mazliet kā sevi apkrāpusi.

bet tagad atkal skatos uz to kleitu un redzams, ka pirmā veidoju viņas vēsturi, viņa ir tukša, nav pat neviena izdomājama stāsta aizmugurē, atšķirībā no "jaunās" žaketes par latu, kas dilusi ne vienu vien vasaru. nesaprotu kāpēc, bet ļoti patīk lietotas lietas. tie paši pulksteņi. padomju laika vectēva pulksteņus salaboju līdz pēdējam un nomainīju sieviešu siksniņas, bet gribās vēl. apsūbējums, skrāpējumi- gribās redzēt atgādinājumu tam ,ka laiks iet.

laikam arī pastiprināti pietrūkst pamesto telpu rūsas, putekļu un slapja dzelzs smaržas. tik sen nekur nav būts, kopš pēdējās reizes laboratorijā, kuras bildes ar šķaidītajām mēģenēm, gāzmaskām, stikla lauskām, pagrabiem ar skrūvējamajām dzelzs durvīm un baktēriju burciņām pāršķirstījusi simtiem reižu.

tagad vispār grūti atcerēties, kā agrāk staigāju pa tādiem objektiem viena. tagad raustos. bāac,atceros, cik ļoti priecājos, ka puiku arī varēja mazliet pavilkt uz tādām lietām un, jo tas tomēr ir specifiski. dodiet man bradāšanas biedru lūdzu, ar mīlestību pret cilvēku un dabas kopdarbu, kas redzams sarūsējušās dzelzs konstrukcijās, saplaisājušās notecējušās sienās un bērziņos, kas izdīguši uz jumtiem.

..āāaaizgāja, patiesās vēlmes, kaut gribējās ierakstīt, lai atceros meitenīgo prieciņu par kleitu.