viņš atsūtīja, ka ļoti pārdzīvo man līdzi, ka ir ar mani. piezvanīja, lai apvaicātos kādi jaunumi, pateikt, ka vēlētos satikt. kad teicu, ka to var rīt jebkurā laikā un tad nedēļas divas visticamāk nevarēs, atbildēja, ka tad laikam nesanāks, jo viņam ir skvošs ar kolēģiem.
tas pats cilvēks, kam es esmu "īpašs cilvēks" , tas pats, kas lika man mocīties vainas apziņā tāpēc, ka nespēju pilnībā uzticēties un atgādināja man to, kā kādu nepilnību vai pretīgu rakstura iezīmi. puikam paspruka patiesums, un viņš norādīja man manu vietu.malacis

atceļas apvainojums, viņš tomēr visu sabīdīja, prasīja par satikšanos vēlreiz. rūgts jau tāpat mazliet par pirmo- automātisko un/vai patieso- atbildi.
bet tā nav mana darīšana, uztraukties par viņa neatbilstību vārdos un darbos tagad. tikai bija kauns, ka viņš grib būt laipns, ja tā nejūtas. ā, bet kā es zinu kā viņš jūtās? jābeidz piedēvēt un modelēt notikumiem domu gājieni.