tev taisnība, visi uz tevi skatās

vientulīgi. nevar saņemties, saģērbties un kkur skaisti aizdoties veidot priecīgu vakaru. jūtos kā kaut kāds grimstošs kuģis, no kura visas žurkas būtu aizbēgušas. tipiskas vakara domas. mīlestība pret pilsētu un tumsu nekur nav palikusi, bet tāpat kā pārējās manas patikas, tagad ir smaga un nospiedoša.
pēdējo trīs mēnešu monocle pat neaiztikti-tik aizņemti un apātiski bijis, es nelasu vairs neko, par grāmatām nerunājot. kaut gan tur, jau pēc kādas trešās lappaspuses tagad noteikti kā nekad varētu aizmirst kreņķīšus.

vispār palasīju un sapratu, ka šausmīgi kaitina savi ieraksti. tiešām tikai vienu es-es-man cauri redzu un tādu pašu muļķīti, kā pirms pieciem gadiem papīra formāta dienasgrāmatā. bet vismaz norakstu no sevis to nost. tas, ka nemainos, varētu skaisti būt personības nostabilizēšanās, ja vien tā nebūtu kkāda stagnācija kopš pamatskolas laikiem.