tas jau sāk kļūt komiski, kā man neveicās.. slaidi iešļūcu peļķē piezemējoties uz priekšu, piesmeļot gumijniekus ar ūdeni no augšas. pus ceļu ik pa brīdim brīnījos par to mistisko aveņu smaržas šleifi, kas man seko un tad la grand fināl atverot somu, kurā skaisti aveņu jogurtā peldēja pavadzīmes.. nemāku saglabāt veselo saprātu šitādā stāvoklī, bet pozitīvisms vēl turās. tāds pastulbs, bet vismaz..when nothing goes right, go left
kreisi, kreisi, kreisi..atnācu mājās,itkā vajadzētu automātiskās darbības (ai kā es viņas mīlu patreiz, perfekti atrisina pēdējā laika izmisīgo "a ko tagad darīt? ko tagad darīt?") zem dušas, noskalot to dienišķo sabiedrības radiāciju, apstājos pie spoguļa un uztaisīju sev bārdu un bakenes no brāļa atstātajām skūšanās putām... pagrozījos pie spoguļa, ar pirkstu "noskuvos", uzvilku vīriešu kreklu, tagad dragāju pa māju viņā, aplējusies ar tēta smaržām, rokā viskijs ar ledu, pa vidu cigārs, degunā aprikožu šņaucamā tabaka. starp citu interesanti, kur viņa paliek, jo, kad izšņaucu degunu un šķaudu (ai kā es šķaudu), kabatlakatiņā viņas nav. nevar būt, ka es viņu apēdu?! rīt atkal darbs un es priecājos, ka tā.