beidzot dienas ir pavasarīgākas. jāsāk gatavoties drēbju novilkšanai, jāsāk skriet un staipīties. jau sapņos rādās 100 km riteņbrīvdienas. un šogad nekādu iesauļotu peldbikšu.

man sāp tā pāriešana no teorijas praksē

                          
                          
                          

bļāaviens, tas mazais mēsls ir pilnīgi pārliecināts par spēju ar mani manipulēt un sekojošo notikumu loģikas ķēde neļauj pienācīgi protestēt līdz tas nav kļuvis neciešami uzkrītoši arī pārējiem. jā/nē atbildes atvieglojoša izskaidrošanās izvirduma vietā. gļēvi, bet prātīgi, jo tāpat nāksies tikties un tagad nav tik vienkārši, kā pirms gadiem pieciem, kad varēju aiziet no jebkuras nepatīkama cilvēka sabiedrības ar švarcenēgera cienīgām atvadu frāzēm, durvju aizciršanu un tas kopumā maksājis tikai pāris naksnīgu pārgājienu uz mājām. negribās tādu shēmošanu un izskaitļoto dusmas palaišanas mirkli, kaut arī saprotams, ka dusmoties vajag gudri, lai būtu kkādi rezultāti. sintētiskās sajūtas. ja par tādām, tad arī puika uztrauc, jo viņa cenšanās un lielais jaukums varētu smaržot pēc vainas apziņas un vistas spārniņiem kādus taisīju tad, kad tikāmies dienu vakaros, kuru rītos biju sagrēkojies. bet es tam pati īsti neticu, tikai vienmēr cenšos būt prātīga meitene un redzēt visus iespējamos cēloņus sekām, jo man ir nopietnas uzticēšanās problēmas kā jau katram otrajam un paniskas bailes tikt apčakarētai. es viņā esmu ieguldījusi tik lielu pieslīpēšanos. gribu, lai viņš iedēsta vismaz mieru.