versija par iggy pop i wana be ur dog. nagu skrāpēšanas un uztraukuma sajūta

nogurušās paaudzes manifests. lasīju un smaidīju, nemaz nerunājot par sevi, katram punktiņam savus cibiņu ierakstus varētu piemeklēt, lai pateiktu, jā, tā ir. varbūt arī ne tieši tā, bet kkas no noķerto kopējo virmojošo pretenziju gūzmas pret sevi te ir, vienīgi izsakās garāk un skaistāk parasti:

• skumstam bieži, un bieži vien tikai paši sev;
• noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo.
  
• skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt
• alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;
• alkstam visa jaunā, bet ātri no tā nogurstam. mūsu intereses ir nepastāvīgas;
• neprotam dedzīgi mīlēt citus, vien pārejoši pieķerties garāmejot;
• iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;
• savu pārlieku lielo mīlestību pret pasauli pašrocīgi ārstējam ar lielām devām mizantropijas;
• allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. šo sajūtu klātesamība mums ir nepieciešama un dabiska;
• iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;
  
• raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;
• līdz pilnībai izkopuši individuālismu, mēs vairs neprotam sazināties ar citiem;
• saauguši ar greizajiem spoguļiem – ekrāniem, drēbēm, zīmoliem, mašīnām. pirmatnējā dabas elpa mums šķiet pārāk īsta un pārāk mulsinoša;
• ikdienas darbs  no mums nemanāmi izēd cilvēcību, sentimentu un agrākās gaišās labestības paliekas;
•  mācāmies nenosodīt sabiedrību, bet skumstam par tās nezināšanu, jo mums šķiet, ka pasaulē ir jābūt kam vairāk kā vienam pareizajam ceļam;
•  redzam, ka ļaunums nāk tieši no nezināšanas, un nezinām, kā cilvēkiem mums apkārt palīdzēt to pārvarēt. mēs skumji un savā vientulībā salstam uz to visu noskatoties;

heloooooooow. bezmiegs ir atkal ciemos, otrā negulētā nakts un nekā.