mana stiprā siena kautrējas teikt man labu un baidās, vai arī čakarē mani.

saģērbos mežģīņaina un ieveidoju galvu, kas nozīmē, ka laikam es gan nekautrēšos un došos vakarā pretēji kā bija domāts. speciāli arī attiecības nešūpošu , bet arī neiespringšu pret kārdinājumu. nez, a varbūt tomēr saņemšos, tikšu tam bērnišķīgajam spītam pāri. sometimes less is more, and sometimes less is boring. cepsim picu un dzersim alu ar vidzi, jo bez dusmām un vēlmes kaitināt no iešanas iemesliem nekas nepaliek pāri- vakar jau bija fļēe, mulenrūža, dumjas sarunas, pozējošas skaistas blondīnes un 3 stundas miega.
āaa, dilemāaaa

man maz vajag. sazvanījāmies. šādus tādus niekus papļāpājām un par 180 o morāles apsvērumi mainījās un bija skaidrs, ka neiešu. + vidzi man arī nocēla kkāds valentīns no vidusskolas laikiem.. abi varianti tutūu, tpēc sapucējusies spēlēju tomb raider 2. paprasīju par to cik no tās, laikam operatīvās, atmiņas aizņem spēle procesā un uzzinot, ka pat pirms tīrīšanas vēl vieta ir, viss, līdz pavasarim apņēmos pa bišķītim paspēlēt visas bērnības spēles atceroties mazā geimera gadus. tās atmiņas un sentiments pret tām spēlēm ir wauwawiwaaa. nebūtu vēl žēl laika..