jā, te ir miers, nets un kabinets- iekšā
ārā- sniegs, sniegs, snieeeegs

šīsdienas prieks:pašnosmacēšanās pašnāvības nolūkā nav iespējama- cilvēks var aizturēt elpu pat tik ilgi, kamēr no gaisa trūkuma zaudē samaņu, taču tajā brīdī, kad atslēdzas prāta kontrole, organisms ņem virsroku-skābekļa nepietiekamība smadzenēs izsauc instinktīvu ieelpu, un atsākas automātiskais dzīvības uzturēšanas process.

morāle: organisms gudrs, neļaujas destrukcijai, zrja mēs ar prātu draudzējamies, kas ar izcilām pašsaglabāšanās spējām neizceļās.

jāvelk ārā lauras stereotips par romantiskajiem lauku puišiem. dzīvojoties apkārt nekādu ilūziju nebija un es pats arī nosacīti no laukiem. pa lielam nav tak nekādu kopsaucēju ne laukos, ne pilsētā, īpaši ne romantisku, drīzāk jau, ja kāda tendence jāizvelk, tad skarba, reizēm smieklīga realitāte par vietējo kontingentu ienāk prātā.
bet tagad garās pastaigas laikā kkā organiski pievienojās puika vārdā kārlis ar stipru latgales akcentu, iebrauca nopietnās tēmās jau pirmajās 15 minūtēs, pusstundas laikā man bija uzdevis kaudzi eksistenciālas dabas jautājumus un atstājis mani domājot par to, kā es atšķiru, apmātību ar mīlestību no mīlestības, ja reiz neticu, ka tā otra kā likums ir abpusēja.
un nav skaidrs vai tas viņš bija vnk uzmācīgi vai atsvaidzinoši neparasti. ōou vell, gribēju stāstu, kko līdzīgu dabūju + izvarotas personīgās smadzeņu telpas sajūtu