ģimenes vakariņas. tā riktīgi buržujiski :D tik buržujiski, ka pat ōme sākumā atteicās ēst tādas "meļabinas". vectēvs sākumā arī skeptiski, bet pēc tam atzina, ka garšīgi. jānis tomēr tik ilgi gatavoja.
klausijos, par to, ka man tikai "visādi pizdingi galvā, blūzgāšana apkārt, bet tava prioritāte ,bērniņ, ir mācīšanās" kamēr vilku kājās jaunās uzadītās vilnas zeķītes un māju ar galvu stāstot, ka ar pliku galvu un muguru apkārt nestaigāju. viņa ir tik forša. un vectēvs atkal krita panikā nezinot ko darīt, kad es viņu samīļoju- pats rezervētākais cilvēks ever ever .. toties no viņa mutes "nu, priekš sievietes tu..eee.. nu, stulba tu neesi" tiešām ir kompliments .. kā viņi mūs tā apceļ un vienmēr mums visiem nosaka, ka mēs jau tomēr esam labi bērni. žēl, ka tagad ir tas punkts, kad krunciņas sejās dara viņus ne tikai fotogēniskus.. nespēju apturēt to aizplūšanas sajūtu sevī.

ai freid,freid, freid.. pie galda tieši iedomājos, ka vīrietim spēja gatavot ir manā maģiskajā, mītiskajā nu jau sešpakā pie darīšanas, atbildēšanas par savu darīšanu, izlemšanas, zināšanas, ko pats grib un augstsirdības.
jēeeh, zigmund, ko tu par šito teiktu?
vecmeitas karjeras pieteikums.un man pat nepatīk kaķi