gribēju saprast par ko es tā, ka vakaros tik ļoti gribas klusēt.. bet nu skaidrs- visu laiku runājam par to, kur iesim, ko darīsim, vai kur bijām un ko redzējām- kkāda nemitīga nevajadzīga pašreflektēšanās aiz socializēšanās izkārtnes, kgan tikai vāramies par un ap sevi. un neļaujam viens otram nerunāt, ar visiem tiem kontroljautājumiem... vajag, vajag man paklusēt.

tikko aizmigu sniegā.. izgāju pie mājas pataisīt eņģelīšus ar suni. pelēkas arī ir smukas debesis it sevišķi, kad ir par ko domāt.
uztaisīju sniegavīru "gulta ar spilvenu un naktsskapīti", iegāju pēc šņabja un mūzikas pilnam priekam.
gulēju uz muguras, satuntulēts, ar garo, virpuļojošo salmiņu sūcot šņabja kokčiku, kas iestutēts sniega paaugstinājumā un skaļi lallināju melodiju. lielie "mazie" dzīves prieki. nu tak' svināaam to lietu.