jokojām, ka pat, ja rota vīrusam beigsies sezona, viņš pēc viktora atgriezīsies nākamgad, ņemot vērā to nemitīgo roku higiēnu un mērfiju. hā. un saķēru es, tā, ka laikam mazliet viņa paranojas man būtu nācis tikai par labu, jo pagājušā nakts bija viena no sliktākajām naktīm manā mūžā. gulēju uz flīzēm un skaitīju minūtes līdz rītam kā santīmus. kkur ap četriem latiem jau gribējās izsūtīt atvadu īsziņas.
šodien vakaru iekš skailain un klubošanu esmu pateicīga izlaist, bet rīt jādodas uz centru jebkurā gadījumā. prātīgi gan jau var. ar itāļiem jāpasēž un jāsapļāpā, lai mazāk uz citiem viss uzkrauts, viktors jau liekas ir pilnīgi pārguris, viņus apkārt vadājo.
pie puikas arī jāaiziet. nez' vai tas būtu savtīgi uz sālsmaizi viņam dāvināt melnu gultasveļas komplektu virs tumši sarkaniem palagiem, kā man patīk.
kgan visu laiku piemirstu, ka es esmu sausā, tkā laikam ar to būs jāpagaida.

skaista piere, spogulim līdzīga, tik pareiza samēra, tik smalki un pareizi veidota, ka spēj pāriet no mokām uz ekstāzi bez krunkām
/siaress par paskāla pieri/

jau no bērnības, kad pie līdzīgas atkārtoju vecmammas mācīto tēvreizi,
ir bail ka mēness tā atspīd jūrā