un uzreiz pēc puikas padarīšans sapratu, ka jānokārto sava mikro lieta ar cilvēku. pēc iespējas ātrāk jāsatiek.
negribēju riskēt, ka tas varētu tagad pārklāties.
jau, kad uzstājīgi piedāvājos braukt pie viņa, zināju, ka ir perfekts brīdis un garastāvoklis, lai atpatikinātu viņu sev ..lai nav tā, ka pēc kāda laika vēl pārdomāju par domu vairs epizodiski netikties ar viņu uz vīnu, sarunām un brokastīm..tpēc vakarā runāju muļķības un guļot, mazohistiskā veidā pārmetumos šaustoties ik pa laikam atbildot bīdījos viņam klāt un centos palikt blakus cik nu ilgi mana personīgās telpas signalizācija atļauj, lai man būtu mazlietiņās, mazlietiņās kaut kas, uz kā uzbūvēt to, ka paldies, bet vairāk nevajag, esmu tevi atdzērusies.. un vismaz pagaidām man vairs negribās viņu nemaz un ir ja ne nepatikšanas precedents, tad vienkārši vēlme krietnu, krietnu laiku labāk nesatikt. jo pat tās mazās devas, kurās viņš nāca, bija riebīgs, kaut arī ļoti patīkams atgādinājums tam, ka es nemāku sev neko liegt.
protams, viņš tik un tā paliek interesants cilvēks.

vājš, vājš cilvēks es.aai, sev ļoti tagad nepatīku ar to, ka to rakstu un par to, ka visa puiku-meiteņu lieta pārāk bieži uzpeld un es vienmēr esmu gribējusi būt ar labākām domām pilns.