***
aizvakardiena bija drausmīga- es sen nebiju tā uzvedusies. un tagad jau otro dienu ir morālās paģiras par to, ka atļāvos tā nesavaldīgi.. kaut arī viņš pats arī..
jautājums par to vai es kko nelietoju uzpeld pārāk bieži un pārāk nopietni, un jau kļūst aizvainojoši, jo vai nu mana vaina -es eju uz īso un viņš to pamana- vai arī tā ir viņa problēma un viņš vnk nevar mani paciest kad es netušējos.

ļoti oriģināli es nosaucu viņu par "huiņu, kas grib izbeigt sarunu, jo rīt ir jāiet uz darbu" un viņš nosauca manas paziņas par "slimiem frīkiem".. tad protams kādu laiku tā bļaustījāmies... paņēmu somu un taisījos iet prom, jo viņam bija vienalga un pēc viņa man bija jāprotas, ka es esmu vainīga un viņš ir aizvainots un nerunās ar mani.. pēc 10 min viņš zvanīja un lūdza, lai es nāku atpakaļ un labi, ka tā jo pulkstens bija divi, pateicoties kurpēm biju 10 cm virs zemes un no rīta man 7os bija autobuss uz gulbeni..

labi, vismaz nav garlaicīgas.

bet tiešām -- "mīļum, tu esi vājš cilvēks. man bail, ka tu varētu.."-- tās tiešām ir rūpes?