no rīta shuffle cita starpā izmeta dayvan cowboy sirdi plosošā skaļumā. kamēr skrēju no vannasistabas pārslēgt, jau slapjas acis. brīnos, kad asaras izraisa nevis ārā izsprukušas no iekšas nākušas sadramatizēti apsmadzeņotas un žēlainas skumjas, bet kāds piecu maņu sagādāts pārdzīvojums, kas notiek tajā pašā acumirklī. ja vēl no trakas patikas, tad liekas, ka nemaz negribētu neko uzkrāt atmiņā, jo būtu uzņēmīgāks tam, ko uztveru, ja reiz nebūtu veco failiņu ar kuriem brīvajā laikā operēt, lai novērstos no patreizējās sekundes/minūte/stundas.