Pirmais.kā gandrīz no malas, no ērtām tribīnēm, skatos, kas nu būs, kad satriecos ar kāda jauna vīrieša personību, jo savādākus kā tikai savaldīgus un nosvērtus neesmu pazinusi. protams, ka iztērējos šļakatās, bet man patīk, neskatoties uz to, ka viņi spēlē uz tēlu, kas paredz, ka viņi ir tie dziļie ūdeņi.

Otrais. kārlis vairs nedrīkst bez pārmetošiem skatieniem nākt pie mums, jo viņa ir pārbijusies par viņa morālo noturību, ņēmusi ļaunā joku par to, ka pie izdevības defilēšu viņam priekšā izrādot jaunu apakšveļu un staff un tagad domā, ka viņas ak cik apburošais un šarmantais vīrietis ir manā interešu lokā, ja ne savas neatvairāmības dēļ, kam , protams, nespēju pretoties, tad vismaz dēļ manas vēlmes atriebt pāris viņas replikas. kā tas, ka viņš pats par sevi nelemj atšķirās no tā, ka viņš ir palikts zem tupeles, tiešām nezinu. kā tas, ka pāris frāzes uztver tik slimīgi, atšķirās no šizofrēnijas- arī nezinu.

Trešais. no malas izskatās, ka ar mērķtiecīgu neatlaidību esmu lēnām atsvešinājumies no daudziem cilvēkiem. ne jau, ka vainot sevi vai viņus, bet tas nemazina, cik bēdīgi, jo jauki cilvēki ar abpusēji atbilstošu kontakta štepseli man atrodās salīdzinoši reti. un kā mazais bērns uzvedos”.. ko tad nu es tā traucēšu un uzbāzīšos”, „gan jau savi plāni”, gan arī tādēļ, ka pati savu sabiedrību ļoti izbaudu, tādēļ nepiezvanu. un pa vidam vēl apstākļu nesakritības dēļ pamanos kko atkal vēl pati atteikt. no manis tiešām sāk smaržot pēc rūdīta vienskaitļa.

Ceturtais. dīvaini, ka kaut bezdarbnieka statusā, bet viss tāpat paiet kaut ko strādājoties un darot mazus darbiņus, tā, ka miljons lietas, ko vēlējos izdarīt tiek atbīdītas tālākam un tālākam, kaut arī laiks itkā ir.
Kā tajā krievu pasakā:ne apģērbta, ne kaila, ne ar dāvanu, ne bez, ne ar laiku, ne bez.. zvejnieka tīklā ietinies bezdarbnieks ar aizlidojošu balodi dāvanai.