pieredzēju pārkaršanas šizo. pēc gara grantaina ceļa pieveikšanas ieskrējām veikalā nonesot no kājām ōpi, kas stāvēja durvju ailē. pieplaku pie saldējuma vitrīnas, kamēr draudzene nikni pirka ūdeni.
kkādā afektā lējām virsū, aukstas kolas bundžiņas slidinājām gar kaklu un kko labsajūtā murkšķinājām. izlējām pāris bačokus un par prieku vietējiem, kas bija apstājušies pašausmināties par dehidrētu cilvēku laimes uzplūdu,ātri turpinājām ceļu. vēl, apmēram pusceļā, svešā pagalmā cīnījāmies ar suni un akas mehānismu, kas beidzās ar mukšanu pār sētu. izmisīgākie bija centieni publiskā vietā saslapināties mikroskopiskā strautā guļot uz muguras un šļakstinot no sāniem virsū. nepanesu karstumu, tas ir skaidrs.
vēl tagad liekas, ka slāpst un izvēlos sēdēt ūdenī katru iespējamo mirkli.
atkal pārliecinājos, ka ļoti mīlu laukus. ne tā, ka gribētu tur dzīvot, bet tā, ka pilsēta ir sieva, bet lauki- mīļākā. kaut kā tā, ka "kur tu skriesi, kad esi nogurusi un izmocīta"