datora somai bija noplīsis tas turētājs, kas pret plecu rīvējās, lai tā lence tā nespiežas ādā. izdomājām, ka līdzīgākā alternatīva ir seatbelt pad, ko liek uz siksnas, lai nerīvē vasarā, ja uz plikas ādas. sarunvalodai ar draudzeni nolatviskojām un noreducējām uz vienkārši "pediņu". pasūtījām ībejā un gaidījām, kad atnāks.

mīn taim viens dikti attāls paziņa ar sievišķīgām roku kustībām un neraksturīgi dziļām zināšanām par drēbītēm, īsāk sakot uz gaiši zilo, vēlējās palikt pāris naktis pie mums, kamēr rīgā. strādāju, tpēc draudzene uzņēma pie manis. viss forši- smaidīgs, priecīgs. no rīta jau taisījās prom. izrādās izlasījis draudzenes atstātu zīmīti man uz ledusskapja:

[čau, pediņš atnāca. apskatījos, baigi nesmukais, man tiešām nederēs. varbūt varētu mēģināt iesmērēt tavam bračkam? naudu par tādu viņa vietā nemaksātu, bet, ja par velti tā atnāk, moš paņems.. nu priekšas sēdeklī kā parasti blakus beibes, savādāk veltīgi nācis tik tālu.]

kad skaidroju, viņam sejas izteiksme bija tāda, itkā es kko izcili stulbu fabricētu kopā un melotu. noticēja, tikai kad parādīju melno pediņu ar ļipuckām.