nevis nabukovam, bet tai sievietei, kuru vienmēr atceros kā miu, kas sarakstījusi lolitas dienasgrāmatu, bija izvērsta epizode par māmiņas Heizas ieradumu slidināt kurpi virsū un nost, ļaujot ik pa brīdim uzvējot sasvīdušu kāju un miklu ādas kurpju smaržai. šodienas dežavū. derdzīgi koķets ieradums padzīvojušām sievietēm spēlēties ar slēgtām laiviņām darbadienas izskaņā četrās karstās sienās. nepietika, ka gaiss jau bija biezs no viņu smiekliem augstajos toņos. kad viena no viņām draudzīgi mātišķi iebrauca man matos ar roku ,ilustrējot kārtējās anekdotes smieklīgo daļu, kas pieprasa braukāšanu pa svešu galvu, jo anekdote ir par plikpauri (?), tad vairs nevaŗēju nokontrolēt sejas izteiksmi- viņas pa visām manām maņām spraucas manī iekšā. karsts laiks dara dusmu.