šodiena ir bieza, rīgas smaržas pretīgas, apģērbs ienīstams. sviedri rētiņās jūtas kā pilntiesīgs sālsūdens. līdz braucienam sadzīs.

no šodienas laikam varētu būt bail no bomžiem. aizklīdu pāri tiltiņam tieši dārziņos iekšā, tā dziļāk, kur brikšņi, vēl atliekas no stādījumiem un augļkociņiem, vīteņi pa visurieni un butkas ieaugušas zālēs. brienu caur zariem tādā apcerīgā noskaņojumā par tiem zaļajiem džungļiem visapkārt un "cilvēks ir, cilvēks nav", sākumā daudz, daudz kaķi, aiz viņiem un nosacīta pagrieziena bomžu bariņš. mierīgi griežos otrādi, bet jau aiz rokas ķer. šallīte palika vienam rokā, bet man mazs izbīlis ar žņaugšanas elementu. pretīgi smiekli, pauzīte un skrien pakaļ. klupšana un skrāpēšanās, jo garie svārki līdz zemei un tie brikšņi liekas traucē tikai man, jo viņi blakus visu laiku dzirdami.ģēē-ee-evačka ar stiepti izelsotu ēee, bāaac vēl tagad stindzina. vispār ignorējot virzienus tikai nesos uz priekšu. sapratu, ka vajag uz otru pusi, bet priekšā jau diezgan caurredzams mežs. ieskrēju atpakaļ brikšņos tik mazliet pa kreisi. mazliet tālas čaukstēšanas un nenāca uz to pusi vairāk. kurpes tu-tū, sadurtām pēdām, ar svārkiem vairāk rokās nekā kājās (vispār ilgi negribējās laist vaļā),pasmējos, izsprāga pāris asaras.