katram mēģinājumam iekopēt laicīgajā realitātē teoloģiskos konceptus ir briesmīgas beigas. pirmkārt, tādēļ, ka šādas sabiedrības nenovēršami ir totalitāras. otrkārt, tāpēc, ka pilnība sasniedzama, tikai noliedzot nepilnības- svētie raksti saka, ka viss negatīvais jāatmet. Bet, tā kā reālajā dzīvē to īstenot nav iespējams, ir jāatrod cilvēki, kam uzvelt visu vainu: kapitālisti vai ebreji, vai politiķi, vai musulmaņi, vai vēl kāds cits. Tātad vajāšana un iznīcināšana ir nevis blakusparādības, bet gan katra paradīzes īstenošanas mēģinājuma pati būtība. Tāpēc līdzdalībnieki vienmēr ir lepni par šādiem ekscesiem, jo viņi nesuši upuri paradīzei. /kkāds johens/