kozels ved uz domu, ka,
ja varētu
tā ar cieņu
tad vajadzētu tā kā lēnām organiski izveidot pastāvīgu un brokastis gatavojošu fakbadiju
kas no rīta netaisa stulbu seju un neveiklus brīžus,
bet piedāvā normālu atiešanu no vētras un izgulēšanos līdz pelītēm.
izdomājot protams citu vārdu, kādā godāt.
plānot un rūpēties par savu seksu un ādas maņām
nevis atstāt kkādā pašplūsmā/neplūsmā.
un gribās fiziski dot. gribās darīt otram cilvēkam labu tā, lai viņš beidz. spēcīgs iemesls, kura pēc arī netīšām attapos
gultā ar meiteni, kas bija cilvēkmīlestību pārpratusi kā meitenīšmīlestību. izgrozijos.
bet tagadējais prieka avots tikai bēdina un reizēm piedāvā nekvalitatīvu servisu, jo ir askēts ar tendenci uz lēcieniem pretī baudām. tā kaut kā histēriski mazliet.

nemāk jau divi pieauguši cilvēki satikties godīgai baudīšanai. kāpēc mēs ar vārdiem tik daudz ko daram, bet, kad reāli piedāvā, tad tomēr "nē, man apendicīts neļauj nodarboties ar seksu trijatā un man vispār rīt ir darbs"
kāpēc, daudzi sakarīgi kulturāli prātīgie cilvēki izvēlas to enerģiju sublimēt kaut kur citur, kamēr likta lietā vajadzīgajā gultnē viņa iedvesmo neizsakāmi vairāk nekā labākā nosublimēšana..