dakteris atkal apbēdināja un ar savām pa minūtēm izplānotajām dienām, reālo apziņu, ka uz priekšauzstāvēšanu un respektīvi arī aizstāvēšanu visticamāk neuzspēšu, ka mīļcilvēks kā liekas ir atradis man aizstājēju, četru stundu miegu, ka ģimene gāžas, ka slimnīcas pēc darbā jāatsrāda ar uzviju, tuvojos galējam izsīkumam. no rīta smējos šizulīša smieklus, kad roka pastiepās pēc vitamīniem.