| |
[Nov. 1st, 2015|05:35 am] |
|
Tā kā no rīta ceļos diezgan agri, eju gulēt pirmā. Un izrādās, ka man ir paradums miegā skaļi smieties un runāt. Dažreiz vīram izdodas mani pierunāt pateikt viņam par ko tieši smejos un tās mēdz būt visdīvainākās lietas. Lielāko ties es to neatceros, bet šorīt pamodos ar blāvu atmiņu par to, ka skaidroju viņam, ka esmu nomodā un smejos par kaut ko tiešām smieklīgu, nevis par 'sienu pirmajā zonā 'vai 'zirņu bļodu'. |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2015|04:04 pm] |
Turpinājums.
Vīrs sagaidīja mani stacijā un informēja mani par manām pagājušās nakts izdarībām. Kā vienmēŗ esmu sākusi (miegā) skaļi ņirgt, vīrs uzstājīgi prasījis, kas tieši mani tik ļoti uzjautrina. Es ar izbolītām acīm esmu blenzusi viņam virsū. Mūsu saruna esot bijusi īsa, bet jēgpilna.
Vīrs: "Par ko tu smejies?"
Es: "Esmu nomodā! Esmu nomodā!"
Vīrs: "Par ko tu smejies?"
Es: "Jēzus Kristus astoņstūrī!"
Turpinu gulēt. Sāk kļūt aizvien interesantāk. Katrā ziņā mana zemapziņa ir diezgan kruta. |
|
|