Barot bērnu ar krūti ir maģiska pieredze. Tas ir viens no grūtākajiem un atbildīgākajiem pienākumiem, kāds man ir uzticēts, tomēr - kad tiec pāri sarežģījumiem, iemācies atlaist grožus un pieņemt tā procesa netveramību... Tā ir bauda, skatīties kā bērns zīž. Es varu justies kā daļa dabas, pasaules, no kuras esam tik atrauti. Zīdītājs. Es ēdu, lai varu paēdināt, dzeru, lai varu padzirdīt dēlu. Man ir jābūt kā klintij bangojošas jūras krastā, jo no manis ir atkarīga viņa dzīvība un veselība.
Pienāks brīdis,kad zīļuks atdalīsies no maniem zariem. Bet tikām mēs elpojam kā viens.

Nespēju noticēt, ka rītdien būs pagājušas sešas nedēļas kopš dzemdībām. Tā vien šķiet, ka tā ir bijusi viena gara, gara diennakts. Tik daudz asaru, pateicības, pacilātības un pārdzīvojumu. Pēc gadiem gaidīšanas, neveiksmju, zaudējumu. Neauglības. Turu dēlu rokās un pēkšņi saprotu mātes, kuras ir gatavas uz visu savu bērnu labā. Es nezinu, ko nesīs nākotne, bet zinu, ka tās stūrakmens ir mana ģimene. Šis ir tas sievietes darbs, ko tik ļoti vēlos darīt.
Pārdzimšana.
Maiden to mother.

Man likās, ka es spēšu saņemties rakstīt šeit ar zināmu regularitāti, bet laikam tas bija naivi. Nekas. Galvenais jau vispār kaut ko rakstīt, jo kopš izdzēsos no soctīkliem un nerakstu vairs radoši, nav vispār prakses rakstīt (par spīti tam, ka iztulkoju desmitiem tūkstošu vārdu mēnesī. Vismaz tas skrējiens pēc divām nedēļām beigsies, kad laidīs mani pirmsdzemdību atvaļinājumā.
Tāda sajūta, ka dzīve nedod pauzi. Es apprecējos, trīs gadus neizdevās palikt stāvoklī, iestājos augstskolā, saslimu ar kovidu, tad atklāja man autoimūno huiņu, nozīmēja šprices visu atlikušo dzīvi, un, līdzko tas viss sakārtojās, atklāju, ka gaidu bērnu. Pametu studijas, bet tagad arī pilna laika slodze darbā un gaidības jau šķiet par daudz. Teju katras vizītes laikā izlien jauni sūdi - anēmija, vēnu varikozitāte, nevar špricēt manus medikamentus, jo nav veikti pētījumi, ka tas ir grūtniecēm droši. Un tagad – gestācijas diabēts, tātad jātaisa 4x dienā paškontroles analīzes, jāskaita ogļhidrāti, fiziskās aktivitātes, jāsameklē endokrinologs utt. Un darbs 9-18. Un vēl jāsarūpē viss vajadzīgais mazulim/pēcdzemdībām.
Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī.

Man ir draugi, kas pilnā nopietnībā apgalvo, ka itin nemaz nav mainījušies kopš pusaudžu vecuma, kas šķietami joprojām dzīvo ar tām pašām pārliecībām, kā skolas laikos, ar "18 till I die" attieksmi. Mani tas mulsina, kaut arī zinu/pieņemu, ka mēs katrs apkārtējos vērtējam caur savu prizmu un vadoties no savas pieredzes. Es vispār nespēju identificēties sevi jaunībā, ko noteikti ietekmē arī fakts, ka tolaik dzīvoju constantly wasted, no viena vakara pipelē līdz nākamajam, tā arī neiemācoties uzturēt normālu saziņu ar apkārtējiem un neatrodot normālus draugus.
Un tāpat – dažreiz pārņem atmiņas par to bezjēdzīgo sviestu un jautrību, kas piedzīvota. Madonas ģitāristu sesiju, kur dzērām vīnu no pudelēm ar nodauzītiem kakliņiem, kvarķirņiki, dejojot uz krēsliem, pīpējot cigārus tualetē vai kaucot līdzi dziesmām no Mūlenrūžas, Ala un Pulkvedim neviens neraksta līdz dziļai naktij... Patiesība ir tā, ka tādi vakari nekad vairs nebūs. Tas viss ir normāli un forši. Taču tās atmiņas brīžiem liekas tik svešas un tālas, it kā tās būtu redzējusi TV, nevis piedzīvojusi pati. It kā pamazām formatētos cietais. Gribētos nospiest cancel, bet čo ta nav īsti iespējams. Kā citiem tas izdodas?