Man ir draugi, kas pilnā nopietnībā apgalvo, ka itin nemaz nav mainījušies kopš pusaudžu vecuma, kas šķietami joprojām dzīvo ar tām pašām pārliecībām, kā skolas laikos, ar "18 till I die" attieksmi. Mani tas mulsina, kaut arī zinu/pieņemu, ka mēs katrs apkārtējos vērtējam caur savu prizmu un vadoties no savas pieredzes. Es vispār nespēju identificēties sevi jaunībā, ko noteikti ietekmē arī fakts, ka tolaik dzīvoju constantly wasted, no viena vakara pipelē līdz nākamajam, tā arī neiemācoties uzturēt normālu saziņu ar apkārtējiem un neatrodot normālus draugus.
Un tāpat – dažreiz pārņem atmiņas par to bezjēdzīgo sviestu un jautrību, kas piedzīvota. Madonas ģitāristu sesiju, kur dzērām vīnu no pudelēm ar nodauzītiem kakliņiem, kvarķirņiki, dejojot uz krēsliem, pīpējot cigārus tualetē vai kaucot līdzi dziesmām no Mūlenrūžas, Ala un Pulkvedim neviens neraksta līdz dziļai naktij... Patiesība ir tā, ka tādi vakari nekad vairs nebūs. Tas viss ir normāli un forši. Taču tās atmiņas brīžiem liekas tik svešas un tālas, it kā tās būtu redzējusi TV, nevis piedzīvojusi pati. It kā pamazām formatētos cietais. Gribētos nospiest cancel, bet čo ta nav īsti iespējams. Kā citiem tas izdodas?