Barot bērnu ar krūti ir maģiska pieredze. Tas ir viens no grūtākajiem un atbildīgākajiem pienākumiem, kāds man ir uzticēts, tomēr - kad tiec pāri sarežģījumiem, iemācies atlaist grožus un pieņemt tā procesa netveramību... Tā ir bauda, skatīties kā bērns zīž. Es varu justies kā daļa dabas, pasaules, no kuras esam tik atrauti. Zīdītājs. Es ēdu, lai varu paēdināt, dzeru, lai varu padzirdīt dēlu. Man ir jābūt kā klintij bangojošas jūras krastā, jo no manis ir atkarīga viņa dzīvība un veselība.
Pienāks brīdis,kad zīļuks atdalīsies no maniem zariem. Bet tikām mēs elpojam kā viens.