19:31 - paris, jour 1
Pirmo reizi uz tik ilgu laiku prom no mājām. Pirmo reizi "viena". Svešā valstī, svešā pilsētā, starp svešiem ļaudīm. Bet nu pēc kārtas.Pirmais šoks mani pārņēma lidmašīnā. Tā kā nekad nebiju lidojusi, tad nezināju, ko gaidīt. Pēc pacelšanās man likās, ka es Disnejlendā vairs nekad nebraukšu ar neko citu, kā tikai pašiem miermīlīgākajiem vilcieniņiem. Bet nu pats lidojums bija tik lēzens un mierīgs, ka vienīgais, kas liecināja, ka esmu ceļā, bija lielais, baltais mākoņu paklājs tur, lejāk aiz loga, kas pamazām pārvietojās, laiku pa laikam atklājot zilos ūdeņus vai akurātus brūnus un zaļus taisnstūrus, ko atdala ceļu līnijas. Francijā pat koki tik nepieklājīgi glītos taisnmalu puduros, ka liekas, ka kāds tos būtu ar nodomu izskuvis. Nolaišanās bija daudz lēzenāka...
Tālāk lidostā steidzīgi visam cauri, pēc kofera, paspēju saplēst somas rāvējslēdzi, ko vēlāk ar manikīra šķērīšu palīdzību salaboju...
Viesnīcā noliktas mantas un nolemts aizstaigāt līdz kojām. Ieliņas mazas, šauras, mājas augstas, augstas. Monmatrā visu laiku tik augšā, lejā, kalnā, ielejā. Brīžiem likās, ka gāžas virsū, cilvēku daudz, daudz, kā jau tūristu iecienītā vietā...
Arī kojas pavisam citādāk izskatījās, nekā biju iedomājusies... Un atceļā tā vien gribējās ātrāk mājās... (viesnīcā) Tagad sēžu lielā gultā, fonā skan futbols, un rakstu...