"Kad Frēdriksons rītausmā nomainīja mani pie stū­res, es, kā garāmejot, ieminējos par Juksara apbrīno­jamo un pilnīgo intereses trūkumu par apkārtni.
— Hm, — teica Frēdriksons. — Varbūt viņam, tieši otrādi, viss rūp? Drusku mierīgi un ar mēru. Mēs raizējamies par vienu vienīgu lietu. Tu gribi par kaut ko tapt. Es gribu darīt. Mans brāļa bērns grib dabūt. Bet Juksars tikai dzīvo."
/Mumintēta memuāri/