"Murmulis lēnām pamodās, pazina sevi un vēlējās, kaut viņš būtu kāds, ko viņš nepazīst. Viņš jutās vēl vairāk noguris nekā pirms gulētiešanas, un te nu bija jauna diena, kas turpināsies līdz pašam vakaram, un tad nāks vēl viena diena un vēl viena, kas turpināsies tieši tāpat - kā jau dienas turpinās, kad tās piepilda kāds murmulis."

"Aptuveni kilometru uz austrumiem no ielejas Murmulis nonāca pie upes - domīgs viņš lūkojās tumšajā, plūstošajā ūdenī , un viņam iešāvās prātā, ka dzīve ir kā upe. Daži burā lēni, un citi - ātri, un daži apgāžas."

/Tūve Jānsone "Vēlu novembrī"/