nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.
Vakardiena bija viena no tām, kas atkalatdod dzīvessajūtu (salikteņi rullē!).
Gāju no pieturas mājās, pilna sarunām, vīna un gaišuma, bija pavasara nakts, mazliet dzestra, bet plaukstoša, visi krusti paceļami un līdz galam aiznesami.
Rīta prieks, bērniņš uzdāvināja grāmatu... uz brīdi samulsu pie tulkojuma kvalitātes, bet tur, bet tur pievienota glīta burtnīciņa ar tekstu orģinālvalodā!! Biežāk lūdzu tā!
Dārgie draugi dabaszinātnieki! Teiciet, jel, lūdzu, kā sauc visai retu (Latvijā) dabas parādību, kad pie lielas ūdenskrātuves (šajā gadījumā - jūras krastā) izveidojas lokāls neliela diametra virpuļviesulis no sīkiem ūdens pilieniņiem?
(Mēs pagaidām lietojam vārdkopu "tvaika vētra", bet mani kremt aizdomas, ka pastāv arī oficiāls termins.)