man ir ļoti daudz drēbju (veseli trīs skapji trīs mājās, tādēļ nekad nevar zināt, kur kas atrodas). liela daļa - brīnumdaiļas. vēl lielāka daļa - netīras, jo īpaši smalks audums/zeķbikses(un zeķbikšu man nepieklājīgi daudz, jo bieži velku svārkus un kleitas)/adījums/vilna/īpaša krāsa=jāmazgā ar rokām=mūždien netīras, jo dermatīta dēļ ar rokām nemazgāju bieži, tādēļ (un mūžīgā bardaka arīdzan) drēbju izskatās vēl vairāk. tāpat taču valkāju gradācijā vismīļākās-skaistākās-mīļākās-mīļās-smukās-mazākmīļās-normālās-tīrās un regulāri izspriežu, ka visas retāk velkamās vai tās, kas vienkārši stāv un aizņem vietu nafig ārā
un tad ir tādi vakari kā šis kad skapis jākārto jo nav izvēles, jo nav tik slikti lai parakstītu sev gultas režīmu, bet arī ne tik labi lai studētu vai mazgātu traukus un es meditēju, apmīļojot visas drēbītes un laikoju un saprotu, ka man ir neprātīgi daudz skaistu drēbju, kas skapī nīkst tādēļ, ka tik pārpasaulīgi skaistas, ka nav ar ko saskaņot un apņemos iegādāt vēl kādu melnu bītleni un baltu jaciņu garām rokām un tad attopos no šiem sapņiem, jo kur nu vairs - nav taču vietas

ar šo visu es gribēju pateikt tikai to, ka gribu kādu jaunu kleitu