es gan nezinu un racionāli neizprotu, kas mani tik ļoti velk pie 80 mūzikas kratīties, lēkāt un dziedāt līdzi. skaidrs ir viens - ar nostaļģiju un bērnības atmiņām vien to nevar izskaidrot. tam jābūt paslēptam kaut kur starp unisex frizūrām, kad no aizmugures nemaz nevari saprast - iet čalis vai beibe, jo mežonīgās cirtas un čolkas ir visiem, visi tērpjas triko vai dīvainos plašķos ar uzpolsterētiem pleciem, nekautrīgi atdzīstas jūtās, dzied sirdi plosošas balādes, darbina elektrisko ģitāru un aizskar vienu no tik dziļi paslēptām dvēseles stīgām, par kuras eksistenci ikdienā tu pavisam piemirsti
ja jūsu stīgu neaizskar, varbūt jums tādas nemaz nav.

no otras puses - mani tikpat ļoti velk pie džeza, blūza, rokenrola un klasiskās mūzikas. ja tā padomā - man nemaz nav noteiktas muzikālās gaumes. es klausos gandrīz visu