bērnībā man bija sapnis. liels, nopietns sapnis. tad bija skarba, ļoti sāpīga atklāsme, ka sapnis nekad nepiepildīsies. tā nu es pārstāju par to domāt, par to runāt, skatīties attiecīgas pārraides, tematiskās kladītes ar žurnālu izgriezumiem ieraku dziļi mantās lai nesāpinātu manu lauzto sirdi. vēlāk vienmēr, kad bija iespēja es nespēju par to priecāties nedomājot par to, ka man nekad pašai nebūs, ka es nevarēšu. pēdējie divi gadi ir kā atklājums. ne jau kāda Amerika, protams. par to, ka man būs, ja es gribēšu. ka es drīkstu gribēt. ka es drīkstu sapņot
un rīt būs apvērsums domāšanā (un kvīkstiens dienas garumā cerams arī līdz pēcpusdienai kad tas tiešām noderētu) jo es pati iešu klāt lielam, siltam zirgam un drīkstēšu viņam pieskarties un man viņam būs jāliek iemaukti