ar zobiem pārkodu krietnu maišeli lazdu riekstu. pareizi jau tas nav, bet tas krimšķis mutē mani tomēr piepilda ar prieku. kā bērnībā, kad blēņas īsti nedari, bet zini, ka mammai sadarītais īsti pa prātam arī nebūs

palasīju sieviešu žurnālu. atkal vīlos - ļoti kaitinoša ir tieksme intervējamo bakstīt un spiest pateikt lietas, ko žurnālistam patiktos dzirdēt, īpaši, ja saruna ir starp izdevuma boseni un sabierdībā labi zināmu un pretrunīgi vērtētu personību. laikam pāriešu uz hobiju lapas lasīšanu, jo tur cilvēkiem ļauj stāstīt un neuzspiež viedokli. bet laikam tomēr nāksies ķerties pie specializētās literatūras