ceturtdien pirmā braukšana pa ilgiem laikiem. kādas 3-4 stundas. labi, ka pirms tam līdz tai lielpilsētai jāaizbrauc pa mazpilsētu un lauku ceļu, citādāk visus matus izplūktu (tad, kad beidzot varētu palaist vaļā stūri). kādreiz es jau braucu tīri labi, pirmajā braucienā pat cauri pilsētai un D-pilī ir viena izcili pretīga iela, kas brauc pāri tramvaja sliedēm, kas ir uz stāva uzbrauciena, pašai par pārsteigumu sirdslēkme neuznāca, bet kā būs šoreiz nezinu, jo tur ir bruģis. un daudz mašīnu. un vilcienu pārbrauktuves. un velosipēdisti. un gājēji. un divas slimnīcas un ātrie. sēžu un baiļojos, jo pa ceļam arī lauki. ja man gadīsies kāds kombains, es nomiršu no bailēm. vai vēl ļaunāk - aizžmiegšu acis un saķeršu galvu. bet ja nu es krustojumā noslāpstu un citi man sāk pīpināt?! un ja man kāds jāapdzen?! un ja nu jāapbrauc bedres?! un ja nu tur gadās mopēdisti, vai kāds zirgu pajūgs (nesmejieties, turpbraucot pa autobusa logu esmu tādus redzējusi). vispār man bail arī no tā, ka vienkārši varētu noslāpt, pilsētā noliekot mašīnu pārsist riepu uz apmales, vai sabīties un sākt raudāt. pozitīvi ir tas, ka instruktoram tādas laipnas acis kā izbijušam mīļotajam, bet ja viņš man paprasīs pacelt kapotu un pārbaudīt eļļu vai, nedod dies! parādīt, kur tosolu lej vai uzdos kādus āķīgos jautājumus...
šobrīd aktīvi stresoju. mēģinu iztēloties kā izbijis draugs pirmajā braukšanā tika izdzīts uz Čaka ielas intensīvā satiksmē un no mašīnas izkāpa sveiks, vesels un slapju muguru. tik slapju, ka izžmiegt varēja, bet viss, par ko es varu domāt ir mežs, kuram cauri braucot man noteikti vajadzēs zaļo pieturu un cik apkaunojoši tas varētu izrādīties

lūdzu, sakiet, ka viss būs labi, lampu drudzis ir normāls, un pa tām divām dienām es nomierināšos, atkārtošu visas zīmes un to pilsētu pievārēšu visa tāda cēla, aukstasinīga un pilnīga lēdija
galu galā, ja reiz citi to var, es arī iemācīšos. man viss izdosies. es ne par kapeiku neesmu dumjāka, ja reiz tik daudzi veči brauc, ja pat mana mamma nolika tiesības, arī es to izdarīšu.