tātad tā. kamēr lidmašīnā saviesīgā ballītē jūzeris rasbainieks visām dāmām izrādīja uz aizkaru stangām speciāli sakārtus dažādu faktūru, audumu, toņu drēbītes zaļā nokrāsā, malkoja green smoothies, šampi un vēl kādu alkoholisko kokteili ar šņabi un zaļiem lietussardziņiem, dāmas izlēma, ka zaļais ir jaunais melnais, ka katrai sevi cienošai dāmai jābūt mazajai zaļajai vakarkleitai, zaļas krāsas kostīmam, kleitiņai (vai blūzītei), kas krietni caurspīdīga un šokētu tiklo vectanti Magdu un arī līgavām ar likumu jāliek vilkt zaļa kleita. kamēr nepiesprādzētās dāmas apmainījās pieredzē jogas pozām, vegānu plācenīšu receptēm un to, kā labāk izaudzēt kivi, jūzeris chimera ar kādu citu nepazīstamu jūzeri x no rasbainieka freidlistes tādā kā trīsvietīgā milzu sēdeklī iemēģināja, kādās pozās ērtāk gulēt, vienlaicīgi ar salmiņu sūcot kokteili. tikmēr uz dzelzs aizkaru stangām uzkārtās drēbītes tik jauki plīvoja, tikai mums vajadzēja tikt uz lidmašīnas priekšgalu, jo tur bija vesela kabīne ar laikojamām lietām. un tad izrādījās, ka uz priekšgalu tikt nav vienkārši, jo lidmašīnai pa vidu caurums. un, lai tiktu pāri, jāieķerās aizkaru stangā, jāiekaras, jāiešūpojas un jāparmet rokas uz aizkaru stangu, kas pie durvīm uz lidmašīnas priekšgalu. redzamību apgrūtināja aizkari, kas katrā stangā piekārti, lai vieses justos netraucētas. rasbainieks kā tāds mērkaķītis viegli pārlidoja un sauca - ko es tūļājoties. bet tad, kad iekāros stangā un pazavēros lejā, man ne tikai piere un rokas vien nosvīda, es nespēju iešūpoties, es varēju vienīgi skatīties uz leju un iztēloties, kā mani kā tādu noklīdušu balonu aiznes ozona cauruma virzienā. iešūpojos, lēcu un gandrīž nokritu, bet ar vienu roku gan izdevās pieķerties. kad iesvempos salonā, par drēbītēm, modi un laikošanām nebija ne prātā. izsūcu pāris šņabja kokteiļus, piešņaucu dažas salvetes, jo bija taču jāparaud par neticamo izglābšanos un biju satriekta, jo muitas pārbaužu dēļ nedrīkstēju palikt priekšgalā, bija jātiek arī atpakaļ. atpakaļ tikšanu nepaspēju nosapņot, tad, kad biju iekārusies stangā, kad mani nežēlīgi pūta vējš no apakšas, izpūšot pat gaisu no deguna, tā nu es atkal izmisusi šūpinājos, kad nozvanīja modinātājs un aiz šausmām un laimes sirds gandrīz apstājās.
nesaprotu gan kā lidmašīna, kuras daļas savieno plati metinājumi sānos var palidot. ja man tiešām tā sirds būtu apstājusies, vai tā notiktu vienlaicīgi gan sapnī, gan realitātē?
video, kas iedvesmoja šim sapnim skatīt saitē:
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/277022
pirms gulētiešanas šausmu lietas neskatīties (citiem gan jau liksies kruti un tādi murgi nerādīsies)