es laikam tomēr esmu sarūgtinājusies un savīlusies. pat ne par to, ko man vai kā man, bet kaut ko ne īsti saprotamu, vienkārši sajūtu, ka mani smagi čakarē. varbūt atkal kaut ko esmu ne tā uztvērusi un no mušas izpūšu ziloni un raizējos nevietā par mūsu/sabiedrības attieksmi pret kaut ko augstāku (?) un esmu nobažījusies ne par kaut ko mistisku, ko no tā visa vēl neesmu spējusi izsecināt. varbūt es vnk esmu vīlusies kādā jaukā cilvēkā un kārtējoreiz viss notiek reizē. un ka tas viss ir tikai tādēļ ka.. nu, jo.. ai, nezinu