paturi man rociņu, es baidos

šādās reizēs patiesi vēlos, kaut negulētu viena. tik briesmīgi pamosties no murga ar tēvareizi uz lūpām, un vēlēties lai neatnāk, nenotiek, lai paspētu aizbraukt un izglābties. tik briesmīgi sen nebija bijis. sižets tāds mazsvarīgs, ar (riebīgi) erotisku pieskaņu, bet ne jau tas. es biju necilvēcīgas izvēles priekšā, un viņa man iešļircināja, nu, vismaz sāka to darīt lai es pārvērstos par vardi, es izrāvu trubiņu (!), šķidrums iztecēja zemē, man sametās čūlas, es sagrābu mammu aiz rokas, vilku uz mašīnu un skaitīju tēvareizi. mammai acīas bija tādas bailes; viņa man piebiedrojās un tā nu es pamodos ar tēvareizi. pagājusi jau gdrīz pusstunda, bet nevaru attapties. laikam nopirkšu sapņu ķērāju, lai šitādus murgus filtrē. dzeršu saldu tēju, pārstūķēšos ar končām, varbūt parakstīšu ko jēdzīgu kursadarbam, bet gulēt gan kādu laiciņu vēl neiešu. varbūt ielīdīšu pie mammas - dzīvojamajai problēmai tomēr ir savas priekšrocības (sājs smaidiņš)
ciba nomierina. lai ar virutāli, bet cilvēki kas arī elpo, reizēm baidās un šad tad murgo.
atļaušos piebilst lai jūs arī svēti.
bet vienalga pretīgi. lielajiem jau nepiedienot baidīties

secinājums - par dzīvokli īsti neatceros kur (milānā?romā?) sapnī biju spējīga uz ko tādu, ko realitātē mani nepierunātu. tagad noteikti ne.
jā, un strīpainas pirkstiņzeķes nomierina