un vēl es no viņiem visiem ļoti daudz mācos (piedodiet, šis būs ieraksts p.k. gaudulīgajā stilā). es varu būt tas cilvēks, par kādu man bija jākļūst. katru reizi, kad esmu tur iekšā šaurajā koridorā otrpus restēm, kļūst nesvarīgas visas tās muļķības ko kādam esmu nodarījusi vai kāds ir nodarījis man, visi tie pārmetumi, apzinātā ieriebšana, visas tās savas personības derdzīgās iezīmes, ko vēlos slēpt pat no tuvākajiem draugiem, visas uzmācīgās idejas un nesmukumi. esmu es. un divi suņi, kas skraida blakus divus metrus platā un 10(?) garā gaitenī. mājiņa, kas jāsatīra, bļodas un spainis un pārējie, kas rej un gaida savu kārtu. vairs nav nedrošības un baiļu, kas pirmajā dienā traucēja.
viņi visi ir vismaz reizi mūžā ļoti sāpināti. nodoti, sisti, mocīti vai atstāti drošai, lēnai, mokošai nāvei. liela daļa no viņiem to nav aizmirsuši un neaizmirsīs. un tomēr viņi tiecas pēc siltuma, pēc mīlestības, pēc glāsta. ar visu bagāžu, ko mēs varam minēt, bet viņi nevar izstāstīt. un viņi nekaunas par vēlmi uzticēties, sākt no gala, iemīlēt un sargāt.
bet mēs, nožēlojamie tirliņi, te pieraudam internetu (labākajā gadījumā), iespiežam salkanu dzeju un katram, kam pieklājība liek klausīties, stāstam par to, kā mums tas to un šitas šito un tad metamies attaisnot savas tīšās ļaunprātības un nejaukos izgājienus. sūdzamies, gaužamies, metamies sevi žēlot un vismuļkīgākais - sevi mazgāt baltu.
tādēļ ir tik nomierinoši, ka ir būtnes, kas redz tev cauri. kas noskenē ar skatienu un saprot - kas tu esi un kur tu dodies un tomēr atzīst tevi par labu esam.
un par spīti savām bailēm no cilvēka vispār, atnākt pieglaust sānu pie kājas tad, kad man rokas ir aizņemtas. neskatās acīs, baidās pienākt par tuvu un tomēr - piespiežas un ļaujas glāstam, lai arī trīc pie visām miesām. un mums abiem tas ir brīnums. neglītākajam radījumam, ko jebkad esmu redzējusi tas, ka nesāp un nesāpina. man - tas, ka ir cerība turpināt.
varbūt Jēzum bija taisnība par to, ka mums ir jābūt kā bērniņiem, jo tie droši ieies debesu valstībā.
jo dzīvnieki tāpat kā mazi bērni ir tik paļāvīgi