un vēl man gandrīz salūza sirds. sestdien atveda kaukāzieti, kurš izmēru dēļ vien izskatās biedīgs. un šodien, kad mēzu un tīrīju, viņš sēdēja pavisam tuvu restēm - pazemīgs, skumjš un apjucis. atteicās no gardumiņiem, drusciņ palaka ūdeni un tad pacēla uz mani tik cilvēciski bēdīgu skatienu, ka man elpa aizrāvās, sirdī kaut kas iedzēla un es gaidīju, ka viņam pār purnu sāks ritēt asaras. jo tajā salauztajā garā bija kaut kas pretdabisks. piecdesmit kilogrami pamestības un skumju.
es neesmu nekāda jūtelīgā laumiņa, jūs tak to ziniet, tomēr tādiem zvēriem jāsmejas un jārej un jābiedē

bet gan jau atgūsies un tad mums pāries empātija.
vai ne