izskatās, ka esmu aplaidusi arī māti. tā jau neko. trešo dienu no rīta līdz vakaram sevi piespiest uzturēties guļus nekādi nevarēju. un kas par to, ka kāda diena nāks klāt? nebūtu telefons nomiris, varētu pačatot a tagad.. vispār jocīgi - nevarot attaisīt vaniļas kārumu ieraudzīju sevī trauslo sievieti. un tad sirsnīgi apraudājos par netikšanu ne pie apelsīna ne mandarīna. labi, ka končas nepārdod vakumiepakojumos.
šodien lasīju belševicas stāstus. tik sirsnīgi khe-khe kā pie dullās paulīnes sen nebij gadījies.
un vēl es mazliet sapņoju kā būtu ja būtu, bažīgi bakstu rūkošo uznabas taukumiņu un prātoju par skeletiem, kuri noteikti tūdaļ līdīs no skapja laukā
vismaz spogulis pārstājis baidēt ar neveselīgi bālu atspulgu, kurš reizi no reizes izskatās arvien anorektiskāks.