es esmu tik daudz ko paspējusi, vēl gan diezgan daudz kas jāizdara, bet es vismaz zinu, ka, par spīti visam, es no drošas iznīkšanas vakar izrāvu septiņus kaķus. pieci gan vēl pārāk mazi lai vispār ko apjēgtu, pasaulē jau tā zvēru papilnam u.t.t. u.t.j.pr., bet tādēļ jau mēs, cilvēki, esam radības kronis, lai par visiem rūpētos, ne tā. par tiem, ko esam pieradinājuši un citiem vēl piedevām. un ja jūs redzētu to gaišo brīnumu, kas izaugs par riktīgo princesi, jūs justos iespaidoti pat tad, ja neatzīstat kaķus kā sugu.

ja par manu necilo personu, tad jāpiebilst, ka vēlme izstiepties zālītē un uzsauļot vasaras raibumiņus, atdzerties saldenas bērzu sulas un palasīt smeķīgu dzeju ir gandrīz neremdināma. iešu ka nu mājās pie bakdarba.
vēl man dikti kārojas nātru salātus/zupiņu un svaigus rabarberus.
tirdziņā nopirku vienu antonovku, bija tik garda, ka es ēdu nemazgātu. ziniet - kā bērnībā, kad tu no dobes pagrāb zemeni, no zālītes pacel ābolu, notrin pret biksēm un ēd tā, ka sula tek gar zodu.
tik ļoti man gribas 'kaut ko no tīra mazliet'