man šķiet, ka tas notiek mirklī, kad dzīvniekmīlestība pārmāc veselo saprātu un spēju rēķināt kā un vai zvērus iespējams pabarot. vai tad, ja kāds no zvēriem apslimst un ir tāds - ai, nu varbūt izdzīvos, ko nu tur - tāpat jau nav vērts, vēl taču tikuntik paliek.
vai arī. ai, nu ir tur tie kaķēni, nu lai, nevar tak slīcināt un kā nu tu taisīsi operāciju, kaut kā žēl un dārgi tomēr
un tad vienā mirklī cilvēks attopas, ka netiek galā. ja attopas, nevis pēkšņi visi ne par tēmu brauc augumā