nē nu forši jau ka taisa pasākumu, kurā mani neaicina. saprotu jau arī otru pusi, bieži visu ko palaižu gar ausīm, diez vai ierastos un tomēr. ja visas tad (ne) visas. sajūta kā bērnībā, kad komandu spēlēs paliec pēdējais, kuram pasaka, ka dalībnieku skaits jau ir pietiekošs un ar tevi spēle izjuktu. tad nu sēdi malā un žēli noskaties kā citi priecājas.
man jau šķita, ka šo stadiju esu pāraugusi. laikam tomēr vēl ne
patiesībā jau tie ir tikai sīkumi. un tādi pāriet